Ģimenes psihoterapijā pastāv uzskats, ka indivīda un ģimenes grūtības (problēmas) rodas un tiek uzturētas visu ģimenes locekļu mijiedarbībā. Tā vietā, lai priekšplānā izvirzītu un strādātu ar indivīda problēmām, ģimenes psihoterapijā strādā ar visu ģimeni - tās sistēmu, struktūru un attiecību formām, mijiedarbību stiliem.
Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa.
Pāru un ģimenes sistēmiskā terapija palīdz radīt un pilnveidot ģimenes dzīves kvalitāti.
Ģimene ir atvērta sistēma, kurā notiek pastāvīga savstarpējā apmaiņa starp tās locekļiem un apkārtējo vidi. Turklāt tā ir pašorganizējoša sistēma, kuras pārmaiņu avots un iespēja atrodas iekšienē. Tas nozīmē, ka ģimeni veidojošie cilvēki tā vai citādi rīkojas konkrētas ģimenes sistēmas darbības likumu ietekmē.
Ģimenes psihoterapija palīdz ģimenes locekļiem mainīt neprasmīgas, savstarpēji noliedzošas attiecības ģimenē, veicina lielāku savstarpējo sapratni, iecietību un laipnību.