10.10.2012. sākas apmācības sistēmiskajā ( ģimenes ) psihoterapijā.
Salīdzinājumā ar citiem virzieniem ģimenes psihoterapija ir salīdzinoši jauns psihoterapijas virziens, kas savu vispasaules nozīmi sāka iegūt pagājušā gadsimta 70tajos gados.
Ģimenes psihoterapija kā patstāvīgs virziens sāka veidoties 20 gadsimta 50tajos gados ASV. Tās ideju attīstību veicināja galvenokārt pētniecības darbi šizofrēnijas jomā. Tajā laikā tika uzskatīts, ka šizofrēnijas gadījumā tiek pilnībā zaudēta saikne ar realitāti, tomēr Virdžīnija Satīra novēroja, ka ģimenes locekļu apmeklējums ietekmē slimnieku emocionālo stāvokli. Virdžīnija Satīra strādāja ar kādu šizofrēnijas pacienti un panāca acīmredzamus uzlabojumus viņas psihiskajā stāvoklī. Kad paciente atgriezās mājās, viņa atgriezās atpakaļ ģimenes sistēmā, kur ģimenes attiecības bija tādas pašas kā iepriekš, un terapeitiskais efekts izzuda Tikai tad, kad tika iesaistīta gan pacientes māte, gan tēvs, uzlabojumi pacientes psihiskajā veselībā saglabājās.
Arī citu dažādu psihoterapijas skolu un virzienu pārstāvji jau agrāk bija novērojuši, ka pacienti pēc veiksmīgas individuālās psihoterapijas pabeigšanas, nonākot tikai savas ģimenes vidē atkal strauji atgriežas pie vecajiem uzvedības modeļiem.
Tomēr ģimenes psihoterapijas aizsākumi nav domājami bez attīstības, ko ievadīja humānistiskā psiholoģija ASV. Netiešie ģimenes psihoterapijas attīstības veicinātāji ir arī Reihs (Reich), Moreno (Moreno), Perls (Perls) un Rodžerss (Rogers).
Otrs ģimenes terapijas attīstības avots bija psihoanalīze. Tā, piemēram, Zigmunds Freids uzskatīja, ka ģimene ir būtisks atbalsta faktors psihoterapijā. Arī Junga un Ādlera darbos atrodamas idejas, kuras vēlāk pārņēma ģimenes terapeiti. Visbeidzot jāpiemin arī tas, ka daudzi ģimenes terapijas pionieri vispirms darbojās psihoanalītiski, piemēram, Nātans Akermans (Nathan Ackermann), Džeimss Freimo (James Framo), Ivans Boscormenijs-Nagijs (Iwan Boszormenyi-Nagy), Murejs Bovens (Murray Bowen), Limens Vinne (Lyman Wynne), Māra Selvini (Mara Selvini).
Ģimenes terapeitiskā un sistēmiskā teorija nav iespējama bez attīstības citās zinātnēs. Īpaši jāatzīmē Alberta Einšteina relativitātes teorija un V. Heizenberga nenoteiktības sakarības (relācijas) postulāts modernajā fizikā. Tas ļāva attīstīties jaunai paradigmai, aplūkojot attiecības starp objektiem un tādējādi attīstot jaunu redzējumu un pieeju fenomenu novērošanā.
Jau agri ģimenes psihoterapijas atziņas ar savām domām un pētījumiem no citām zinātņu nozarēm bagātināja Gregorijs Beitsons (Gregory Bateson). Kibernētika, informātika, semantika un antropoloģija deva idejas jaunai ģimenes psihoterapijas epistemoloģijas jeb izziņas teorijas attīstībai.
Ģimenes psihoterapiju veidoja daudzi psihoterapijas klasiķi un ģimenes terapijas skolas. Strukturāli stratēģiskās ģimenes terapijas skolas ietvaros spilgtākie pārstāvji bija Salvadors Minučins (S. Minuchin) un Dž. Heilijs (J. Haley). S. Minučins uzskata, ka ļoti svarīgas ir ģimenes apakšsistēmu (vecāku paaudze, vecvecāku paaudze, bērni) robežas, to izveide un saglabāšana, kā arī skaidri noregulēta hierarhija, kurā sistēmu nodrošina vecāku atbildība un lēmumu pieņemšanas kompetence.
Psihoanalītiski orientētā ģimenes terapijas skolas ietvaros strādāja N. Akermans, Dž. Freimo, I. Boscormenijs-Nagijs, M. Bovens, L. Vinne un Vācijā Helms Štīrlins (Helm Stierlin). Pie šī virziena sākumā piederēja arī Milānas grupa ap Māru Selvini-Palacoli (Mara Selvini-Palazzoli). Svarīgākie jēdzieni ir piesaistes un izstumšanas dinamika, deleģēšana, izlīguma dialogs, neredzamās lojalitātes starp paaudzēm un individuācija. Šī skola attīstīja metodi - darbs ar genogrammu, ko arī mūsdienās izmanto ģimenes un sistēmiskajā terapijā.
Uz izaugsmi un piedzīvojumu orientēta ģimenes terapijas skola ir uzskatāma par trešo lielo vēsturisko skolu. Galvenā šīs pieejas pārstāve ir Virdžīnija Satīra (Virginia Satir). Svarīgākie aspekti ir individuālās un ģimenes pašvērtības attīstība un paaugstināšana, komunikācijas modeļi ģimenē, savstarpējā cieņa un kongruence. Ģimenes rekonstrukcija, darbs ar metaforām, meditācija, transa indukcija un pirmkārt jau ģimenes skulptūras ir tās tehnikas, kuras arī vēl šodien izmanto ģimenes terapijā.
Vēl jāpiemin Murreijs Bouens (idejas par cilvēka evolūciju; makrodinamika; saplūšanas un diferenciācijas paterni), Džeijs Heilijs (direktīvā psihoterapija vērsta uz problēmas risinājumu), Karls Vitakers (iracionālisma pētījumi), Gregorijs Beitsons (sistēmisma idejas, dubulto sakaru fenomens) ,Kurts Levins (mazo grupu dinamika).
Pēdējo gadu teorijas attīstībā ģimenes terapiju aizvien vairāk pielīdzina sistēmiskajai terapeitiskajai konsultēšanai, sistēmisko terapiju saprotot kā ģimenes terapijas ideju tālāku attīstību un paplašināšanos.
Kopš 80.-tajiem gadiem jūtami pazūd atšķirības starp skolām. Par ierastu lietu ir kļuvuši integratīvi modeļi, viedokļi, tehnikas un intervences, veidojot daudzveidīgu piedāvājuma klāstu. Ģimenes psihoterapijas tālāko attīstību visdrīzāk var raksturot šādi:
Šobrīd tās visas veido ģimenes psihoterapijas un ģimenes konsultēšanas pamatus.
Ģimenes psihoterapija Latvijā
Latvijā ģimenes psihoterapija ir attīstījusies pirms trīspadsmit gadiem, kad to plašāk vietējiem speciālistiem sāka mācīt skolotāji no Vācijas. Apmācīt tiesīgi ģimenes psihoterapeiti Linde fon Keizerlingka un Arists fon Slipe sadarbībā ar Osnabrikas universitāti (Osnabruck, Vācija) realizēja Rīgā četru gadu izglītības programmu. 1998/99 gadā to pabeidza 21 speciālists. Vēl trīs gadu laikā tika Latvijā tika sagatavoti astoņi apmācīt tiesīgi ģimenes psihoterapijas pasniedzēji.
Paldies raksta tapšanā Maijai Biseniecei, Zintai Biseniecei, Sandim K. Dūšelim.
Rakstā izmantoti materiāli no Rainerta Hansviles raksta, Reinert Hanswille: Familientherapie S. 230 – 235 in: F. Stimmer: Lexikon der Sozialpädagogik, München 2000)